Pateicoties tās ?eogrāfiskajam novietojumam starp divām pasaules da?ām, tās kultūra ir austrumu un rietumu kultūru īpatnējs sajaukums. Turcija ir stratē?iski svarīga valsts, jo tai vēsturiski ir cie?i sakari rietumos ar Eiropas Savienību, austrumos ar Centrālāziju, zieme?os ar Ukrainu un Krieviju un dienvidos ar Tuvajiem Austrumiem.[1][2]
Nosaukums Türkiye ir dalāms divās da?ās. Nosaukuma pirmā da?a Türk no senās turku valodas nozīmē "stiprs",[3] savukārt nosaukuma izska?a -iye ir abstraktais piedēklis arābu valodā, kas norāda uz īpa?nieku, turētāju, piederīgumu. Vārds Türk pirmo reizi rakstos lietots orhonu rakstos centrālās āzijas gokturku cilts nosaukumā (G?ktürk), kas burtiskā tulkojumā nozīmē "gaisa" jeb "debess turki".
Vairums valodās, tostarp latvie?u valodā, valsts nosaukums cēlies no viduslaiku latī?u valodas vārda Turchia, kas pirmo reizi rakstiskajos avotos parādījies 1369. gadā.[4] Oficiālais valsts nosaukums "Turcija" ir tikai no 1921. gada, kad to iek?āva pirmajā Turcijas konstitūcijā.
Vēstures gaitā tjurki dzīvoju?i un atstāju?i palieko?u iespaidu vairākās Eirāzijas da?ās. Viens no vi?u galvenajiem mēr?iem vienmēr bija asimilē?anās,[nepiecie?ama atsauce] pie?emot da?ādas at??irīgās kultūras, kuras tie iek?āvu?i savā ietekmes sfērā. Turku politiskā vēsture sākas ar spēcīgās Hu??u impērijas laikiem 5. gadsimtā, kad tās valdnieks Atila papla?ināja savas valsts robe?as no austrumu Turkestānas un centrālās āzijas līdz centrālajai un rietumu Eiropai.
Vairākas atsevi??as tjurku ciltis arī vēlāk izveidoja spēcīgas valstis, kas savā starpā karoja un tādē? nepastāvēja ilgsto?i. Viena no varenākajām ciltīm bija oguzu turku atzars — seld?uki,[nepiecie?ama atsauce] kas 9. gadsimtā atradās Abāsīdu kalifāta nomalē, Kaspijas jūras zieme?u piekrastē un pie Arāla jūras kā Jabhu kagans Oguzu konfederācijas sastāvā. 10. gadsimtā seld?uki pārce?oja no savas mītnes zemes centrālajā āzijā uz Anatolijas austrumiem.[nepiecie?ama atsauce]
Osma?u impērija veiksmīgi uzturēja politiskos sakarus gan ar austrumu, gan ar rietumu kultūrām visā savā 623 gadus ilgajā pastāvē?anas laikā. 16. un 17. gadsimtā tā bija viena no pasaulē varenākajām politiskajām varām, kas spēja pak?aut austrumu Eiropas spēkus, iekarojot Balkānus un Polijas—Lietuvas ūnijas dienvidu da?u.
Kara laikā tika veikta liela visumā prokrieviski noska?oto armē?u iznīcinā?ana un deportē?ana no pierobe?as ar Krieviju; pēc Turcijas versijas, tika īstenota pla?a armē?u pārvieto?ana tālāk no robe?as ar Krieviju un tās laikā vairāki tūksto?i gāja bojā. Turcija, būdama Osma?u impērijas tiesiskā mantiniece, noraida apgalvojumu, ka tas ir bijis armē?u genocīds un uzskata, ka armē?u nāves izraisīja bads, slimības un starpkultūru nesaska?as.[5] ārpus Turcijas, pēc da?ādu laiku un pētnieku vērtējumiem, vispārpie?emts ir uzskats, ka ?ajā "pārvieto?anā" un slepkavībās uz vietas bojā gāja no 600 000 līdz 1,5 miljoniem armē?u, lai gan par pa?a vārda "genocīds" lieto?anu nav vienprātības.
?ajā rakstā eso?ā informācija (saistīta ar valsts apvērsuma mē?inājumu 2016. gadā) ir novecojusi. Lūdzu, palīdzi uzlabot ?o rakstu, atjauninot raksta saturu, lai tas atspogu?otu pēdējo pieejamo informāciju. Diskusijā var parādīties da?ādi ieteikumi. Vairāk lasi lieto?anas pamācībā.
Par pirmo republikas prezidentu k?uva Mustafa Kemals pa?ā, kas sāka īstenot pla?u reformu programmu, kuru nolūks bija radīt jaunu sekulāru valsti uz biju?ās Osma?u impērijas palieku pamatiem.[2] Saska?ā ar likumu par uzvārdiem, Turcijas parlaments 1934. gadā Mustafa Kemalam pie??īra goda nosaukumu Ataturks (turku: Atatürk, turku tēvs).[1]
1945. gada 23. februārī Otrajā pasaules karā Turcija pievienojās sabiedroto pusē un k?uva par pilntiesīgu ANO locekli.[6] 1947. gadā izsludināja ASV prezidenta Trumena doktrīnu, jo Grie?ijā bija sākusies komunistu sacel?anās un PSRS pieprasīja Turcijai atbrīvot tās karaspēka vajadzībām Turcijas jūras ?aurumus, kas savieno Melno jūru ar Vidusjūru. Ar ?o doktrīnu ASV garantēja Turcijas un Grie?ijas dro?ību, kas izvērtās par pla?u finansiālo un materiālo atbalstu.[7]
Pēc tam, kad Turcija kopā ar ANO dro?ības spēkiem bija līdzdarbojusies Korejas karā, tā pievienojās NATO (1952) un k?uva par galveno ??ērsli PSRS ekspansijai Vidusjūras re?ionā. Pēc grie?u nacionālistu sarīkotā apvērsuma Kiprā, Turcija iebruka salā (1974), lai aizstāvētu tur dzīvojo?o turku tiesības. Pēc devi?iem gadiem izveidoja Zieme?kipras Turku Republiku, kuru starptautiski atzīst tikai Turcija.[8]
Kad 1945. gadā bija beidzies vienpartijas sistēmas periods, daudzpartiju sistēma ienesa politiskajā dzīvē neskaitāmas nesaska?as vairāku desmitu gadu garumā un tādē? periods no 1960. gadiem līdz 1980. gadiem ievērojams ar vairākām bru?otām sadursmēm starp labējā un kreisā spārna politiskajiem grupējumiem. Nesaska?as izraisīja vairākus militārus valsts apvērsumus: 1960., 1971., 1980. un 1997. gadā.[9] 1980. gados sāktā Turcijas ekonomikas liberalizācija ievērojami izmainīja valsts tēlu un radīja ievērojamus izaugsmju un krī?u periodus.[10]
1999. gada 17. augustā pulksten 3:02 pēc vietējā laika Turcijas zieme?rietumos bija aptuveni 7,4 balles stipra zemestrīce. Zinātnieki ?o zemestrīci sauc par Izmitas zemestrīci. Tās ilgums sasniedza 48 sekundes, rezultātā nogalinot aptuveni 45 000 iedzīvotājus un atstājot vairāk nekā pusmiljonu iedzīvotāju bez mājām. ?ī posto?ā zemestrīce visvairāk skāra Izmitas pilsētu.
Turcija ir prezidentāla, demokrātiskarepublika. Kop? valsts dibinā?anas 1923. gadā, Turcijā ir nostiprināju?ās spēcīgas sekulārisma tradīcijas.[11]Turcijas konstitūcija ir pamats visas valsts tiesību sistēmai un nosaka pamata principus valsts pārvaldei, kā arī ir pamats Turcijas centralizētajai un unitārajai valsts iekārtai.
Valsts galva ir valsts prezidents, kas līdz 2017. gadam pildīja lielā mērā reprezentatīvas funkcijas. Līdz 2007. gadam Valsts prezidentu uz septi?iem gadiem ievēlēja parlaments tikai uz vienu reizi, pēc tam — tautas balsojums uz pieciem gadiem ar tiesībām pārvēlēt to pa?u cilvēku atkārtoti otrreiz. Pakāpeniski prezidenta loma pieauga, un pēc 2017. gada referenduma Turcija k?uva par prezidentālu republiku. Pa?reizējais prezidents Red?eps Tajips Erdogans amatā stājies 2014. gada 28. augustā. Vi?am izdevās apiet Konstitūciju, lai 2023. gadā tre?oreiz kandidētu uz prezidenta amatu, ko opozīcija uzskata par nelikumīgu.[12] Turcijā līdz 2017. gadam varu īstenoja premjers un ministru kabinets (valdība), bet likumdevēja vara pieder Lielajai nacionālajai asamblejai. 2017. gadā premjerministra amatu likvidēja un tā funkcijas nodeva prezidentam. Tiesu vara ir neatkarīga no likumdevējas un izpildu varas, bet likumu un valdības rīkojumu atbilstību konstitūcijai izvērtē Konstitucionālā tiesa. Augstākā administratīvo tiesību iestāde ir Valsts padome, bet augstākā tiesu iestāde ir Augstākā apelācijas tiesa.[13]
Kop? 1933. gada tiesības vēlēt ir abu dzimumu Turcijas pilso?iem, kas sasniegu?i 18 gadu vecumu. No 2004. gada Turcijā bija 50 re?istrētas politiskās partijas, kas pārstāv gan galēji kreisus, gan galēji labējus uzskatus.[14] Konstitucionālajai tiesai ir tiesības at?emt partijai finansējumu vai izbeigt tās darbību, ja tā, pēc tiesas ieskatiem, pau? uzskatus, kas ir separātiski vai pretēji sekulārismam.[15][16]
Parlamentā 600 deputātus ievēl uz pieciem gadiem, vispārējās, proporcionālās vēlē?anās no partiju sarakstiem. Vēlē?anas notiek 88 vēlē?anu apgabalos. Lai nepie?autu sīkpartejismu un sa??eltību, partijām, lai iek?ūtu parlamentā ir jāpārvar vēlē?anās 7% vēlētāju atbalsta barjera, kā dē? mazākas partijas veido apvienības.
Turcija ir ANO (1945), OECD (1961), OSCE (1973) un G-20 (1999) līdzdibinātāja.
Saska?ā ar Turcijas rietumniecisko ievirzi, tās starptautisko attiecību centrālā tēma ir attiecības ar Eiropu. 1949. gadā Turcija k?uva par Eiropas Padomes locekli un 1959. gadā pieteicās dalībai EEK (ES priek?tece) un 1963. gadā k?uva par tās asociatīvo locekli. Pēc vairāku desmitu gadu ilgām pārrunām Turcija 1987. gadā pieteicās par pilntiesīgu EEK biedru un 1992. gadā k?uva par Rietumu Eiropas Savienības asociatīvo biedru. 1995. gadā tika panākta Eiropas Savienības Muitas savienības līguma parakstī?ana un 2005. gada 3. oktobrī oficiāli sākās Turcijas iestā?anās sarunas ar ES.[17]
Tiek uzskatīts, ka ES iestā?anās process ilgs vismaz 15 gadus sakarā ar Turcijas apjomīgajiem izmēriem un viedok?u nesakritību vairākos jautājumos.[18] Nesaska?u starpā ir strīds ar ES dalībvalsti Kipras Republiku sakarā ar Turcijas 1974. gada iebrukumu, kad tādā veidā Turcija vēlējās nepie?aut Grie?ijas iecerēto salas aneksiju. Kop? iebrukuma Turcija neatzīst Kipras Republiku kā vienīgo suverēno varu visā salā, bet salas zieme?os atzīst arī Zieme?kipras Turku Republiku.[19]
Svarīgs Turcijas ārpolitikas faktors ir arī vēsturiskās attiecības ar ASV. Abas valstis, baidoties no iespējamās PSRS ekspansijas ir cie?i sadarboju?ās, lai to nepie?autu un Turcija 1952. gadā pievienojās NATO. Tagad, kad ir beidzies Aukstais kar?, Turcija, pateicoties tās ?eopolitiskajam novietojumam, ir nozīmīga attiecībās ar Tuvajiem Austrumiem. Turcijas teritorijā ir nozīmīgas ASV karabāzes netālu no robe?as ar Sīriju un Irāku. Turklāt Turcijas labās attiecības ar Izraēlu ir to padarījusi par galveno ASV partneri miera sarunās ?ajā re?ionā. Kā atbildi uz ?ādu atbalstu ASV politikai Turcija ir sa?ēmusi spēcīgu atbalstu gan politiski, gan ekonomiski un diplomātiski. Tomēr kar? Irākā ?īs attiecības ir nedaudz atvēsinājis, jo Turcijā vairākums nepie?āva Turcijas līdzdalību Irākas karā un tagad Turcija cen?as nepie?aut neatkarīgas Kurdistānas izveido?anu Irākas zieme?os.[20] ASV nespēja apturēt kurdu teroristu darbību Irākas zieme?os izraisīja Turcijas parlamenta balsojumu, ar kuru 2007. gadā tika at?auta Turcijas karaspēka karadarbība Irākas zieme?os.[21]
Pēc PSRS sabrukuma vairākas turkiem radniecīgo tjurku valstis atguva neatkarību un tas dod iespēju Turcijai nostiprināt savu politisko un ekonomisko ietekmi Centrālāzijā.[22] Labo attiecību rezultātā ar Azerbaid?ānu tika īstenots vairāku miljardu vērts naftas un gāzes vada projekts Baku—Tbilisi—D?ejhana. Tomēr robe?a starp Turciju un Armēniju joprojām palikusi slēgta, kop? tā okupēja azeru apdzīvoto teritoriju Kalnu Karabahas karā.[23] Ar Armēniju attiecības ir sare??ītas arī tādē?, ka Turcija neatzīst armē?u genocīdu 20. gadsimta sākumā. ?āds pats vēsturisks konflikts Turcijas traucē arī attiecībās ar Grie?iju, jo arī Turcijas grie?u iedzīvotāji tolaik tika pak?auti slepkavo?anām un deportācijām, īpa?i Turcijas neatkarības kara laikā.
Turcijas un Latvijas attiecības sākās 1925. gadā un Turcija nekad nav atzinusi Latvijas inkorporāciju PSRS.[24] Diplomātiskās attiecības pēc Latvijas okupācijas tika atjaunotas 1991. gada 3. septembrī un Turcijas vēstniecību Rīgā atklāja 2005. gada 25. septembrī.[25] Turcija atbalstīja Latvijas uz?em?anu NATO un pēc Latvijas iestā?anās Turcijas gaisa spēki no 2006. gada 1. aprī?a līdz 1. augustam veica Latvijas gaisa telpas patrulē?anu. 2005. gadā valsts prezidente Vaira Vī?e-Freiberga atklāja Latvijas vēstniecību Ankarā.[24] Latviju oficiālās vizītēs ir apmeklēju?i no Turcijas vairāki valsts iestā?u darbinieki, vadītāji, parlamenta locek?i un ministri.[24]
Turcijas bru?otie spēki ir otra lielākā NATO armija (pēc ASV) ar 1 043 550 kareivjiem.[27] Katram veselam heteroseksuālam vīrie?u dzimuma pilsonim jāpilda obligātais militārais dienests, kura ilgums ir atkarīgs no iesauktā izglītības un dienesta vietas. Homoseksuāli vīrie?i var atteikties pildīt obligāto militāro dienestu.[28]
Turcijas ?enerāl?tāba komandieri iece? valsts prezidents, bet par savu darbību vi?? atskaitās premjeram. Parlamenta priek?ā par valsts dro?ību ir atbildīga Ministru padome. Tiesības pasludināt karu vai sūtīt bru?otos spēkus uz citām valstīm ir vienīgi parlamentam.[26] Pa?reizējais ?enerāl?tāba komandieris ir ?enerālis Ja?ars Bujukanits, kas amatu pār?ēma no ?enerā?a Hilmi ēzkēka 2006. gada 26. augustā.[33]
Turcijas bru?otiem spēkiem ir ?oti liela nozīme arī valsts iek?politikā, jo armiju vēsturiski uzskata par valsts sekulārās demokrātijas garantu.[34] Pēdējo gadu desmitu laikā bru?otie spēki ar varu pārtrauku?i vairāku valdību darbību, jo biju?as pamatotas aizdomas, ka valdība neievēro konstitūcijā noteiktos Ataturka principus.[34]
Turcijas galvaspilsēta ir Ankara. Turcijas teritorija administratīvi ir iedalīta 81 ilā (turku: iller, vsk. il), un tie katrs atrodas kādā no septi?iem re?ioniem (: b?lgeler, vsk. b?lge). Re?ions nav administratīva teritorija, jo tiek lietots tikai statistikas nolūkos. Katrs ils ir iedalīts rajonos (il?eler, vsk. il?e) un pavisam ir 923 rajoni.
Parasti ila nosaukums ir tāds pats kā ila galvaspilsētai un ?is nosaukums ir arī ap galvaspilsētu eso?ajam rajonam, iz?emot Hatajas ilu (galvaspilsēta Antakja), Kod?aeli ilu (Izmita) un Sakarjas ilu (Adapazari). Pēc iedzīvotāju skaita lielākie ili ir: Stambula (vairāk nekā 12 milj.), Ankara (vairāk nekā 4,4 milj.), Izmira (vairāk nekā 3,7 milj.), Bursa (vairāk nekā 2,4 milj.), Adana (vairāk nekā 2 milj.) un Konja (vairāk nekā 1,9 milj.).
Lielākā pilsēta ir pirms republikas proklamē?anas bijusī galvaspilsēta Stambula un tā ir arī valsts finan?u, saimnieciskās darbības un kultūras centrs. Citas ievērojamākās pilsētas ir Izmira, Bursa, Adana, Trabzona, Malatja, Gaziantepa, Erzuruma, Kajseri, Kod?aeli, Konja, Mersina, Eski?ehira, Dijarbakira, Antalja un Samsuna. Lielākā da?a Turcijas iedzīvotāju (70,5%) dzīvo pilsētās.[35] Valstī 18 pilsētās iedzīvotāju skaits pārsniedz vienu miljonu un 21 pilsētā — no 1 miljona līdz 500 tūksto?iem. Iedzīvotāju skaits pārsniedz 100 tūksto?us 70 Turcijas pilsētās.
Turciju ASV Centrālais izlūko?anas dienests iek?auj attīstīto valstu sarakstā[36] un tā ir OECD un G-20 dibinātāja.
Kop? Turcija ir republika, tās ekonomika bijusi da?ēji valsts kontrolēta, kur valdība pilnībā kontrolē privātā sektora līdzdalību, starptautisko tirdzniecību un tie?ās ārvalstu investīcijas. 1980. gados Turcijā sāka īstenot vairākas reformas, kuru idejiskais autors bija premjers Turguts Ezals. Reformas nodro?ināja valsts pakāpenisku pāreju no valsts kontrolētas brīvās ekonomikas uz privātā sektora brīvo ekonomiku.[10] Reformu rezultātā notika strauja izaugsme, kuru tikpat ātri apturēja lejupslīde un krīzes 1994., 1999.[37] un 2001. gadā.[38] Tā rezultātā IKP pieaugums no 1981. līdz 2003. gadam bija tikai 4%.[39] Papildus nepiecie?amo reformu trūkums, arvien augo?ais privātais sektors un politiskā korupcija izraisīja ?oti augstu inflāciju, vāju banku sektoru un nepastāvīgu makroekonomisko stāvokli.[40]
Pēc 2001. gada krīzes, pateicoties finan?u ministra Kemala Dervi?a reformām, inflācija tika samazināta līdz viencipara skaitlim, palielinājās uzticība investoru acīs un sāka samazināties bezdarbs. Ekonomisko reformu rezultātā Turcija padarījusi daudz pieejamākus tās tirgus starptautiskiem tirgotājiem un samazinājusi valsts ietekmi tirdzniecībā. Arvien vairāk valsts uz?ēmumu tiek privatizēti.[41]
2005. gadā IKP pieaugums bija 7,5%[42] un tādē? Turcija ir viena no ātrāk augo?ajām ekonomikām pasaulē. Turcijas ekonomikā vairs nedominē vecā lauksaimniecība, jo tagad ekonomikā lielāko lomu spēlē industrializētie rajoni ap lielākajām pilsētām valsts rietumos. Tiem raksturīga augsta līme?a servisa industrija un tagad lauksaimniecība sastāda tikai 11,9% no IKP, bet ra?o?ana — 23,7% un pakalpojumi — 64,5%.[43] Pēdējo 20 gadu laikā īpa?i strauju izaugsmi pieredzējusi tūrisma nozare un tagad tā ir nozīmīga valsts ekonomikas sastāvda?a. 2005. gadā Turciju apmeklēja 24 124 501 cilvēks, kas pienesa valsts ie?ēmumiem apmēram 18,2 miljardus ASV dolāru.[44] Citi svarīgākie Turcijas ekonomikas virzieni ir būvniecība, auto ra?o?ana, elektronika un tekstilrūpniecība.
Pēdējo gadu laikā lielo inflāciju Turcijā izdevās apturēt un tādē? tika ieviesta jauna valūta, lai nostiprinātu eso?o situāciju arī vizuāli. 2005. gada 1. janvārī vecās turku liras (TL) aizstāja ar jaunajām turku lirām (YTL), atmetot se?as nulles (1 YTL = 1 000 000 TL).[45] Turpinoties ekonomiskajām reformām, 2005. gadā inflācija tika samazināta līdz 8,2% un bezdarbs līdz 10,3%.[43] Ar IKP 5 062 ASV dolāru uz vienu iedzīvotāju, Turcija 2005. gadā bija 69. vietā pasaulē.
Turcija savā labā izmanto arī priek?rocības, ko piedāvā muitas savienība ar ES, kuru noslēdza 1995. gadā, lai realizētu eksportam paredzētās rūpniecības preces un piesaistītu ES valstu investorus.[47] 2005. gadā eksports sasniedza 73,5 miljardus ASV dolāru, bet imports sasniedza 116,8 miljardus.[46] 2006. gadā eksports jau sasniedza 85,8 miljardus, kas ir par 16,8% vairāk nekā 2005. gadā.[48] Jaunākie dati liecina, ka eksports 2007. gadā bijis 105,9 miljardi ASV dolāru.[49]
Pēc ilglaicīga perioda bez ievērojamām ārvalstu investīcijām, Turcija ir spējusi 2006. gadā piesaistīt investīcijas 19,9 miljardu ASV dolāru apmērā, bet 2007. gadā paredzams daudz lielāks apjoms.[50] Pla?ās privatizācijas un stabilā valsts politika sakarā ar iespējamo iestā?anos ES, stabila izaugsme un pareizi izplānotās reformas banku sektorā, mazumtirdzniecībā un telekomunikācijās ir pozitīvi ietekmēju?as ārvalstu investīciju apjomīgāku pieplūdumu.[41]
21. gadsimta 20. gadu sākumā Turcijas finanses un ekonomika izrādījās krīzē, kuru radīja vairāki faktori — COVID-19 pandēmijas dē? noteiktie ierobe?ojumi, Turcijas atkarība no ārējām izejvielām un nestandarta finan?u politika.[51] Turcijas Centrālā banka un prezidents Erdogans ba?ījās, ka augstas procentu likmes Turcijas apstāk?os, pretēji parastajai praksei, paaugstinās inflāciju, un no 2021. līdz 2023. gadam likmes tika samazinātas no 19 uz 8,5%.[51] Plāns nenostrādāja, un 2022. gadā inflācija sasniedza 85%. Līdz rekordzemam līmenim kritās arī Turcijas liras kurss pret dolāru, kas no izejvielu importa atkarīgajā valstī pasteidzināja cenu kāpumu uz visu. 2023. gadā finan?u stāvokli pasliktināja posto?ā 2023. gada Turcijas un Sīrijas zemestrīce, kuras postījumus lielā mērā pastiprināja valdības pirms tam pie?emtie celtniecības dro?ības normu atvieglojumi. ?ā pa?a gada pavasarī notika prezidenta vēlē?anas, kurās Erdoganam, lai gūtu uzvaru, nācās iztērēt lielu da?u valūtas rezervju liras kursa noturē?anai.[51] Pēc vēlē?anām atsākās liras kursa lejupslīde, tomēr tika nomainīts finan?u ministrs un Centrālās bankas vadītājs, un jaunie vadītāji, at??irībā no iepriek?ējiem, pazīstami kā tradicionālās finan?u politikas piekritēji.[51]
Turcijas teritorija ir vairāk kā 1600 km gara un 800 km plata un tā līdzinās taisnstūrim.[52] Turcijas teritorija, ieskaitot ūdenskrātuves, aiz?em 783 562 kvadrātkilometrus,[53] no kuriem 755 688 m2 atrodas āzijā (Anatolija), bet 23 764 m2 — Eiropā.[52] Tādē? Turciju uzskata par starpkontinentālu valsti. Turcija pēc teritorijas platības ir 37. lielākā pasaulē un tās platība ir līdzīga Francijas un Apvienotās Karalistes teritoriju summai. Turciju no trīs pusēm apskalo jūras: rietumos — Egejas jūra, zieme?os — Melnā jūra un dienvidos — Vidusjūra. Turcijas teritorijā — zieme?rietumos atrodas Marmora jūra.[54]
Turcijas Eiropas da?a zieme?rietumos ir Austrumu Trā?ija, kas robe?ojas ar Grie?iju un Bulgāriju. Valsts teritoriju āzijā — Anatoliju (arī Mazāzijas pussala) starp Kēroglu (K?ro?lu) un Melnās jūras austrumu piekrastes kalnu grēdas — Taura, veido augsta centrālā ieplaka ar ?auriem piekrastes līdzenumiem. Līdzenumi ir iztekas vieta tādām upēm kā Eifrata, Tigra un Araksa. Te atrodas Vanas ezers un āgri kalns (A?r?, arī Ararats), kas ir augstākā Turcijas virsotne — 5165 m.[54][55]
āgri kalns (Ararats) ir Turcijas augstākā virsotne — 5165 metri
Turcijas daudzveidīgā teritorija ir sare??ītu zemes plāt?u kustību rezultāts, kas radies tūksto?iem gadu gaitā. Tādē? mūsdienās arī te ir raksturīgi nelieli pazemes grūdieni un vulkānu izvirdumi. Pateicoties zemes plāt?u lūzuma vietām, ir izveidoju?ies Bosfors un Dardane?i, kā arī visa Melnā jūra. Turcijas zieme?os visas valsts garumā ir plāt?u lūzuma josla, un 1999. gadā notika pēdējā lielākā zemestrīce, kuru dēvē par Izmitas zemestrīci.[56]
Turcijā valda Vidusjūrai raksturīgs klimats, kam raksturīgas karstas un sausas vasaras, bet izteiktas un aukstas ziemas. Kalni, kas izvietojas tuvu krastam, aizkavē Vidusjūras ietekmes izple?anos tālāk iek?zemē un tādē? nodro?ina valsts vidienē kontinentālu klimatu ar izteiktiem gadalaikiem. Anatolijas vidienei ir raksturīgas krasas laikapstāk?u pārmai?as. Centrālajā līdzenumā ir vērojamas īpa?i spēcīgas un izteiktas ziemas. Gaisa temperatūra ?ajos rajonos var sasniegt no -30 °C līdz pat -40 °C kalnu apvidos, kur zemi sniegs klāj 120 dienas gadā. Rietumu da?ā ziemas temperatūra parasti ir nedaudz zemāka par 1 °C. Vasaras ir karstas un sausas, bet gaisa temperatūra dienā ir virs 30 °C.
Gadā vidēji nokri??u daudzums sasniedz 400 mm. Sausākie re?ioni ir Konjas līdzenums un Malatjas līdzenums, kur gada nokri??u daudzums nepārsniedz 300 mm. Mitrākais laiks ir decembrī, bet sausākais — jūlijā un augustā.
Zieme?os ir mērens jūras klimats ar spēcīgiem nokri??iem. Ziemā vidējā gaisa temperatūra ir apmēram 10 °C, vasarā tā nepārsniedz 23 °C. Laiks ir māko?ains un lietains. Vidējais nokri??u daudzums gadā: 1000 — 2500 mm.
Pēdējos gados nokri??u daudzums un vēja stiprums ir palielinājies un ir izraisījis plūdus un zemes nogruvumus. Tiek apdraudētas neskaitāmās māji?as, kas celtas stāvajās nogāzēs.[57]
2007. gadā Turcijā bija 70,5 miljoni iedzīvotāju un iedzīvotāju skaita pieaugums gadā ir 1,04%. Vidējā Turcijas apdzīvotība (iedzīvotāju skaits uz vienu kvadrātkilometru) ir 92; lauku rajonos viszemākā apdzīvotība ir 11 cilvēki uz kvadrātkilometru, bet visapdzīvotākajā Stambulas ilā — 2420 cilvēki uz kvadrātkilometru. Turcijas pilsētās dzīvo 70,5% no visiem iedzīvotājiem. Aptuveni puse iedzīvotāju ir jaunāki par 28 gadiem, bet cilvēki darbspējīgā vecumā, t.i. 15-64 gadus veci ir 66,5% no visiem iedzīvotājiem. Vecumā līdz 14 gadiem ir 26,4% iedzīvotāju, bet virs 65 gadiem — 7,1%.[58] Saska?ā ar Turcijas oficiālo statistiku, 2005. gadā vīrie?u vidējais dzīves ilgums bija 68,9 gadi un sievie?u — 73,8 (vidējais — 71,3).[59]
Vecumā no 6 līdz 15 gadiem pamatizglītība ir bezmaksas un obligāta. Izglītotības īpatsvars pavisam ir 87,4% (vīrie?iem 95,3%, sievietēm 79,6%).[60] Izglītības zemais līmenis saistīts ar to, ka valsts dienvidaustrumos, kur pārsvarā dzīvo arābi un kurdi, joprojām ?oti svarīgas ir feodālās tradīcijas.[61]
Turcijas konstitūcijas 66. pants nosaka, ka turks ir jebkur?, kas ?saistīts ar Turcijas valsti pilsonībā.” Līdz ar to, vārdam turks ir divējāda nozīme — ar to var tikt apzīmēts Turcijas pilsonis, kā arī piedero?ais turku tautībai. Turcijā citas lielākās minoritātes ir kurdi, adigi, zazi, ?igāni, arābi un trīs oficiāli atzītās minoritātes (saska?ā ar Lozannas līgumu) — grie?i, armē?i un ebreji. Lielākā minoritāte ir kurdi, kas ir at??irīgas etniskās izcelsmes iedzīvotāji, galvenokārt Turcijas dienvidaustrumos. Turcijas oficiālais viedoklis ir tāds, ka kurdi nav minoritāte, bet no turku nācijas neatdalāms elements.[62] Minoritātes, iz?emot oficiālās, nebauda kādas īpa?as privilē?ijas un, sakarā ar to, ka vārdam minoritāte Turcijā ir ?oti emocionāla pieska?a, ?o minoritā?u kultūra tiek iespējami sapludināta ar kopējo valsts kultūru. Neskatoties uz to, ka valsts kultūra ir diezgan vienveidīga, pastāv at??irības, saska?ā ar da?ādām turku senajām tradīcijām. Nav pieejami precīzi dati par iedzīvotāju iedalījumu, jo Turcijas statistikā netiek vākti un apkopoti dati par cilvēku tautību un reli?isko piederību.[63]
Sakarā ar lielo darbaspēka trūkumu Eiropā pēc Otrā pasaules kara, ievērojams skaits turku devās strādāt uz Rietumeiropu (galvenokārt uz Vāciju). Tā Eiropā izveidojās liels daudzums turku emigrantu un izveidojās lielas diasporas. Mūsdienās arī pati Turcija ir galamēr?is daudziem emigrantiem. Uz Turciju pārce?as liels skaits iedzīvotāju no citām islāma valstīm, jo Turcija ir ES kandidātvalsts un tā vi?i varēs iek?ūt Eiropā.[64]
Vienīgā oficiālā valsts valoda visā Turcijas teritorijā ir turku valoda. Nav pieejami precīzi dati par iedzīvotāju valodām tādu pa?u iemeslu dē?, kāds minēts augstāk par reli?iju un tautību.[63] Tomēr oficiālā valsts televīzija TRT raida arī da?os citos dialektos un arābu, bosnie?u, zazu, ?erkesu un kurdu valodās.[65]
Vairums (99,8%) Turcijas iedzīvotāju uzskatāmi par musulma?iem,[66] no kuriem vairāk kā 75% pieder sunnītiem. Aptuveni 20% no musulma?iem pieder ?iītualevītu virzienam.[67] Populārā hanafītu sunnītu skola tiek atbalstīta arī no valsts puses ar Reli?isko lietu ministrijas palīdzību (turku: Diyanet ??leri Ba?kanl???) un tai pak?autas visas mo?ejas un reli?iskie darbinieki. Pārējie iedzīvotāji ir kristie?i (galvenokārt grie?u pareizticīgie, armē?u apustuliskie un sīrie?u pareizticīgie), jūdaisti un jezidisti.[68]
Turcijā ir ?oti spēcīga sekulārsima kustība un ideju aizstāvība. Neskatoties uz to, ka valsts neatbalsta kādu konkrētu reli?iju, tā pastāvīgi uzrauga reli?isko organizāciju darbību. Konstitūcija garantē valsts iedzīvotāju tiesības brīvi izvēlēties reli?iju un reli?iskās institūcijas aizsargā likums. Konstitūcija aizliedz reli?iskajām organizācijām iesaistīties valsts lietu risinā?anā un politikā (piemēram organizējot partiju), kā arī ir aizliegta reli?isko skolu darbība. Nevienai partijai nav at?auts atbalstīt kādu konkrētu reli?iju vai paust kādas ticības uzskatus, bet atsevi??as konservatīvas partijas cen?as to darīt.[11] Turcijā ar likumu ir aizliegts ēkās, kurās atrodas valsts iestādes, skolas un universitātes, valkāt hid?abu (lakatu) un citus ticību apliecino?us vai reli?ijai raksturīgus ap?ērbus vai to elementus.[69] Likuma atbilstību universālajām cilvēka tiesībām apstiprina arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums Lejlas ?ahinas prasībā pret Turciju.[70]
Turcijas lielākās pilsētas pēc iedzīvotāju skaita (2014.gads)[71]
Turcijā ir ?oti daudzveidīga kultūra, kas ir tjurku, Anatolijas, osma?u (grie?u-romie?u un islāma kultūras sajaukums) un Rietumu kultūru elementu sajaukums ar tradīcijām, kuras aizsāktas līdz ar Osma?u impērijas rietumniecisko virzību, kas turpinās arī mūsdienās. ?āds kultūru sajaukums veidojies turku migrācijas laikā no Centrālāzijas uz Rietumiem, turkiem sastopoties ar citām kultūrām.[72][73] Tā kā Turcija ir veiksmīgi pārtapusi no agrākās reli?iskās Osma?u impērijas par modernu nācijas valsti, kurā strikti nodalīta valsts un reli?ija, radu?ās izteiktas mākslas izpausmes metodes. Republikas pirmajos gados valdība ievērojamus līdzek?us ieguldīja lieti??ajā mākslā, muzejos, teātros un arhitektūrā. Sakarā ar to, ka jaunās turku identitātes noteik?anā ievērojamu lomu spēlēja vairāki vēsturiski apstāk?i, turku kultūra ir ?modernizācijas” un rietumnieciskuma centienu produkts, kas tiek kombinēts ar nepiecie?amību saglabāt tradicionālās reli?iskās un vēsturiskās vērtības.[72]
Turcijas mūzika un literatūra ir izcils paraugs da?ādu kultūru sajaukumam. Turcijā ir populāri da?ādi mūzikas ?anru veidi: no arabeskas līdz hip-hopam, un mūsdienu Turcijas mūzikas ?anru veido?anās pamatā ir Centrālāzijas turku, islāma un eiropie?u tradīciju apvienojums, kas radās Osma?u impērijas un islāma saskarē ar Eiropu.[74] Osma?u impērijas pastāvē?anas laikā turku literatūru ietekmēja persie?u un arābu literatūra, bet impērijas pastāvē?anas pēdējos gados izteiktāka k?uva turku tautiskā un rietumu literatūras ietekme. Kultūru sajaukums da?kārt tiek arī īpa?i dramatizēts, piemēram, 2006. gada Nobela literatūras prēmijas ieguvēja Orhana Pamuka darbā minētajā ?kultūru sadursmes un saplū?anas jaunie simboli”.[75]
Vairāku gadsimtu ilgo unikālo tradīciju sajaukumu apliecina arī Turcijā eso?ie arhitektūras elementi. Papildus tradicionālajiem bizantie?u arhitektūras elementiem, kas atrodami visā Turcijas teritorijā, ir saglabāju?ies daudzi osma?u arhitektūras paraugi, kas attēlo vietējo un islāma tradīciju sajaukumu visās biju?ās Osma?u impērijas teritorijās. Turcijas arhitektūru kop? 18. gadsimta stipri ietekmējusi rietumu kultūra un tas redzams vairākos paraugos: Sultāna Ahmeda mo?eja un Dolmabah?es pils.[76]
?is raksts ir jāuzlabo, lai ievērotu Vikipēdijā pie?emto stilu un/vai formatē?anu. Iemesls: Neveiklas teikumu konstrukcijas. Brī?am nevar saprast pat domu, piemēram, ?ajā teikumā "Vīrie?u basketbola izlase ierindojās otrajā vietā EuroBasket 2001" Lūdzu, palīdzi uzlabot ?o rakstu. Diskusijā var parādīties da?ādi ieteikumi. Vairāk lasi lieto?anas pamācībā.
Kop? osma?u laikiem tradicionāls turku sporta veids ir cī?a e??ā (turku: Ya?l? güre?).[79]Edirnē notiek gadskārtējais Kirkpinar cī?as e??ā turnīrs kop? 1361. gada.[80] Starptautiskie cīkstē?anās stili, ko reglamentē FILA, piemēram, brīvā stila cī?a un klasiskā cī?a arī ir populāri, ar daudziem Eiropas, Pasaules un Olimpisko spē?u ?empionātu tituliem, kurus ieguvu?i turku cīksto?i gan individuāli, gan kā valsts komanda.[81] Vēl viens nozīmīgs sporta veids, kurā turki ir starptautiski veiksmīgi ir svarcel?ana; kā turku svarcēlāji, gan vīrie?i, gan sievietes, ir laboju?i daudzus pasaules rekordus un ieguvu?i vairākus Eiropas,[82] Pasaules un olimpisko spē?u[83] ?empionāta titulus. Naims Sulejmanoglu un Halils Mutlu ir sasniegu?as le?endāro statusu kā vieni no nedaudziem svarcēlājiem, kuri ir ieguvu?i trīs zelta meda?as trīs olimpiskajās spēlēs.
↑ 2,02,12,22,3Stanford Jay Shaw; Kural Shaw, Ezel. History of the Ottoman Empire and Modern Turkey. Cambridge University Press, 1977. ISBN0-5212-9163-1.Atsaucē izmantots novecojis parametrs |coauthors=
↑Turkish Directorate General of Press and Information. ?Turkish Constitution?. Turkish Prime Minister's Office, 2025-08-14. Arhivēts no ori?ināla, laiks: 2025-08-14. Skatīts: 2025-08-14.
↑Turkish Directorate General of Press and Information. ?Political Structure of Turkey?. Turkish Prime Minister's Office, 2025-08-14. Arhivēts no ori?ināla, laiks: 2025-08-14. Skatīts: 2025-08-14.
↑Turkish State Meteorological Service. ?Climate of Turkey?. Turkish State Meteorological Service, 2006. Arhivēts no ori?ināla, laiks: 2025-08-14. Skatīts: 2025-08-14.
.svg)
.JPG)
Vikikrātuvē par ?o tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Turcija.
