神经官能症是什么
| Politika |
|---|
 |
| Veidi |
| Likumdo?ana un tiesību akti |
| Politiskās sistēmas |
| Procesi |
| Zinātne |
Diktatūra (latī?u: dictatura — ‘teik?ana’) ir autokrātiska valsts pārvaldes forma, kurā vienam cilvēkam vai ?auram cilvēku lokam pieder neierobe?ota vara. Politiskās norises valstī kontrolē diktators un to palīdz paveikt iek?ējs un pietuvināts elites loks, kas sastāv no padomdevējiem, ?enerā?iem un citām augsta ranga amatpersonām. Diktatora vara tiek nodro?ināta, ietekmējot un nomierinot iek?ējo loku, kā arī apspie?ot jebkuru opozīciju, piemēram sāncen?u politiskās partijas un nelojālus sabiedrotos. To paveic ar militāru un politisku spēku. Diktatūras ir autoritāras vai totalitāras. Visbie?āk sastopamie diktatūru veidi ir militārā diktatūra, vienpartijas sistēma un autokrātija vai personības kults, kā arī absolūtā monarhija.
Termins ‘diktatūra’ radās Romas Republikā, kad valstsvīram tika pie??irta absolūta vara, lai tiktu galā ar kādu ārkārtas situāciju.[1] Pirmās militārās diktatūras radās Japānā, it īpa?i, sjogunu valdī?anas laikā, bet Eiropā pirmā militārā diktatūra bija Anglijā, Olivera Kromvela laikā. Mūsdienu diktatūras radās 19. gadsimtā, kad Eiropā izplatījās bonapartisms, tas ir, Napoleona Bonaparta un vi?a sekotāju politiskā ideolo?ija, bet Latī?amerikā tā sauktie kaudiljo (caudillo). 20. gadsimtā Eiropā uzplauka fa?ima un komunisma diktatūras. Daudzas diktatūras radās āfrikas valstīs, kuras viena pēc otras ieguva neatkarību laika posmā no 1950.-tajiem līdz 1975. gadam.
Struktūra
[labot ?o sada?u | labot pirmkodu]Diktatūras varas struktūra noteiktās valstīs var būt at??irīga un, atkarībā no definīcijas, ir arī at??irīgi diktatūras elementi. Kopīgā iezīme ir tas, ka diktators īsteno lielāko da?u vai pilnīgu varu pār valdību un sabiedrību, bet da?reiz ir nepiecie?ama elite, lai īstenotu diktatora pārvaldi. Pietuvinātais elites loks sastāv no padomdevējiem, tuviniekiem, draugiem, ?enerā?iem un citām augsta ranga amatpersonām. Elitei ir dota noteikta vara un tā parasti sa?em noteiktas priek?rocības apmai?ā pret diktatora atbalstu. Elite ir arī diktatora galvenais politiskais drauds, jo tā var izmantot savu varu, lai ietekmētu vai gāztu diktatūru.
Diktatora vara tiek nodro?ināta, ietekmējot un nomierinot iek?ējo loku, kā arī apspie?ot jebkuru opozīciju, piemēram, sāncen?u politiskās partijas un nelojālus sabiedrotos, kā arī ikviens, kur? neatbalsta ?o re?īmu. Vara tiek nodro?ināta ar militāru un politisku spēku, vai pat mainot likumus. Organizēta opozīcija apdraud diktatūras stabilitāti, jo tā cen?as graut sabiedrības atbalstu diktatoram un aicina mainīt re?īmu.
Totalitārisma gadījumā diktatūru raksturo vienas politiskās partijas pārvalde ar spēcīgu un izteiktu līderi. ?ādā gadījumā liela loma ir arī partijas ideolo?ijai, kas tiek realizēta valstī. Totalitāra valdība pilnībā kontrolē pla?sazi?as līdzek?us, kā arī sabiedriskās un saimnieciskās organizācijas.
Veidi
[labot ?o sada?u | labot pirmkodu]Amerikā?u politolo?e Barbara Gedesa 1999. gadā piedāvāja diktatūru klasifikāciju, kura klasificē diktatūras pēc tā, kur ir koncentrēta vara. Saska?ā ar ?o pieeju pastāv trīs galvenie diktatūras tipi: militārās diktatūras, kurās vara atrodas militāro virsnieku rokās; vienpartijas sistēmas diktatūras, kurās valsts kontroli īsteno politiskās partijas vadība; un personālās diktatūras, kur visa vara ir koncentrēta vienas personas rokās. Da?kārt arī monarhijas tiek uzskatītas par diktatūrām, īpa?i tad, ja monarhs praktiski īsteno ievērojamu politisko varu (absolūtā monarhija). Hibrīdās diktatūras apvieno vairākas no minētajām iezīmēm, piemēram, vienlaikus saglabājot gan partijas struktūru, gan individuālu līdera pārākumu.
Militārā
[labot ?o sada?u | labot pirmkodu]Militārā diktatūra ir valdības forma, kurā politiskā vara pieder bru?otajiem spēkiem.[2] Diktatūra var būt atklāta vai arī neoficiāla, kurā pastāv demokrātiskas sistēmas fasāde, ta?u īstā vara pieder bru?oto spēku vadībai.
Militārās diktatūras parasti veidojas militāra apvērsuma (pu?a) rezultātā, kura aikā augstākie virsnieki izmanto militāros spēkus, lai gāztu eso?o valdību. Demokrātiskās valstīs militārā apvērsuma risks visbie?āk ir paaugstināts īsi pēc demokrātijas ievie?anas, kamēr vēl nav īstenotas nozīmīgas militārās reformas. Oligarhijās ?āds apdraudējums rodas, kad militārajam spēkam ir lielāka ietekme, nekā civilajai varai. Militāro apvērsumu iespējamību var palielināt arī tādi faktori kā pla?a dabas resursu pieejamība, militārā spēka neizmanto?ana starptautiskās operācijās un tā izmanto?anu valstī kā represīvu instrumentu.[3]
?āda veida re?īmi visbie?āk sastopami attīstības valstīs āfrikā, āzijā un Latī?amerikā. Militārās diktatūras parasti ir nestabilas, un to vidējais pastāvē?anas ilgums ir tikai pieci gadi, ta?u tās nereti noved piejauniem militāriem apvērsumiem un tās nomaina ar līdzīgiem re?īmiem. Lai gan 20. gadsimtā ?āda veida valdī?ana bija visai izplatīta, to izplatība ievērojami samazinājās 1970. un 1990. gados.[4]
Vienpartijas
[labot ?o sada?u | labot pirmkodu]Vienpartijas diktatūra ir pārvaldes forma, kuras politikā dominē viena politiskā partija. ?ādās sistēmās ir legalizēta tikai pie varas eso?ā partija, da?reiz kopā ar mazākām sabiedrotajām partijām, un visas opozīcijas partijas ir aizliegtas. Dominējo?ās partijas diktatūras vai vēlē?anu autoritārās diktatūras ir vienas partijas diktatūras, kurās opozīcijas partijas ir likumīgas, bet tāsnevar būtiski ietekmēt valdību. Vienpartijas diktatūras ir stabilākas nekā citas autoritāras varas formas, jo tās ir noturīgākas pret nemieriem un dumpjiem un tajās ir novērojamāka lielāka ekonomiskā izaugsme, nekā citās diktatūras sistēmās. Vienas partijas diktatūras bija visizplatītākās Aukstā kara laikā, un dominējo?ās partijas diktatūras k?uva izplatītākas pēc Padomju Savienības sabrukuma.[5]
Laikā no 1950. līdz 2016. gadam 57% no visiem autoritārajiem re?īmiem pasaulē bija uzskatāmi par vienpartijas diktatūrām.[5]
Vienpersonas
[labot ?o sada?u | labot pirmkodu].jpg)
Vienpersonas diktatūras ir re?īmi, kuros visa vara atrodas viena indivīda rokās.[6] Tās at??iras no citām diktatūru formām ar to, ka diktatoram ir lielāka piek?uve galvenajiem politiskajiem amatiem un valdības kasei, un ?o re?īmu virzību lielā mērā nosaka diktatora individuālā griba un lēmumi. Vienpersonas sistēmā diktators var būt militārpersona vai politiskās partijas vadītājs, ta?u ne armija, ne partija neizmanto varu patstāvīgi, jo visa vara ir diktatora rokās. Vienpersonas diktatūrās eliti parasti veido diktatora tuvi draugi vai ?imenes locek?i, un diktators parasti pats izvēlas personas, kuras ie?em augstākos amatus.[7][8] ?īs diktatūras bie?i rodas vai nu no brīvi organizētas varas sagrāb?anas, dodot vadītājam iespēju nostiprināt varu, vai no demokrātiski ievēlētiem līderiem valstīs ar vājām institūcijām, dodot vadītājam iespēju mainīt konstitūciju. Vienpersonas diktatūras ir bie?āk sastopamas Subsahāras āfrikā, jo re?ionā ir mazāk nostiprinātas institūcijas.[9] Kop? Aukstā kara beigām ir vērojams vienpersonas diktatūru pieaugums.[6]
Absolūtā monarhija
[labot ?o sada?u | labot pirmkodu]Absolūtā monarhija ir monarhijas paveids, kad monarham (karalim, valdniekam, ?ēni?am) ir neierobe?ota vara (politiskā, reli?iskā un saimnieciskā zi?ā) un kad monarhs vienpersoniski gan valda, gan pie?em lēmumus. Valsts sasniedz visaugstāko centralizācijas pakāpi. No formāli juridiskā viedok?a raugoties, absolūtajā monarhijā valsts vadītājs (monarhs) koncentrē visu likumdo?anas un izpildvaras varu savas rokās, patstāvīgi nosaka nodok?us un pārvalda valsts finanses.
Atsauces
[labot ?o sada?u | labot pirmkodu]- ↑ Sergeiand, Daniel Guriev, Treisman. ?How Do Dictatorships Survive in the 21st Century??. Carnegie Corporation of New York, 2022. gada 6. decembris. Arhivēts no ori?ināla, laiks: 2023. gada 16. aprīlis.
- ↑ Friedrich, Carl J. (1950-01). "Military Government and Dictatorship" (en). The ANNALS of the American Academy of Political and Social Science 267 (1): 1–7. doi:10.1177/000271625026700102. ISSN 0002-7162.
- ↑ Acemoglu, Daron; Ticchi, Davide; Vindigni, Andrea (2025-08-04). "A Theory of Military Dictatorships" (en). American Economic Journal: Macroeconomics 2 (1): 1–42. doi:10.1257/mac.2.1.1. ISSN 1945-7707.
- ↑ ?What Is a Military Dictatorship? Definition and Examples?. ThoughtCo (ang?u). Skatīts: 2025-08-04.
- ↑ 5,0 5,1 Magaloni, Beatriz; Kricheli, Ruth (2025-08-04). "Political Order and One-Party Rule" (en). Annual Review of Political Science 13 (Volume 13, 2010): 123–143. doi:10.1146/annurev.polisci.031908.220529. ISSN 1094-2939.
- ↑ 6,0 6,1 Erica Frantz. Personalist Dictatorship (1 izd.). Oxford University Press, 2025-08-04. ISBN 978-0-19-887199-6.
- ↑ Erica Frantz. Personalist Dictatorship (1 izd.). Oxford University Press, 2025-08-04. 215–216. lpp. ISBN 978-0-19-887199-6.
- ↑ Peceny, Mark; Beer, Caroline C. (2003-05). "Peaceful Parties and Puzzling Personalists" (en). American Political Science Review 97 (02). doi:10.1017/S0003055403000716. ISSN 0003-0554.
- ↑ Erica Frantz. Personalist Dictatorship (1 izd.). Oxford University Press, 2025-08-04. 42–45. lpp. ISBN 978-0-19-887199-6.
ārējās saites
[labot ?o sada?u | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par ?o tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Diktatūra.
- Encyclop?dia Britannica raksts (angliski)
- Brockhaus Enzyklop?die raksts (vāciski)
- Mūsdienu Ukrainas enciklopēdijas raksts (ukrainiski)
- Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
- Encyclop?dia Universalis raksts (franciski)
|