2017年4月15日乒乓球亚锦赛男双决赛全场录像回放

Skaties arī jēdzienu ar līdzīgu nosaukumu: Cji?u dinastija.

Cjinu dinastija 清朝 ← 1644. gads – 1912. gads → Karogs ?erbonis Location of {{{sugasvārds}}} Cjinu impērijas teritorija un ietekmes zonas 1890. gadā Pārvaldes centrs Pekina Valoda(s) mandarīnu valoda, mand?ūru valoda, mongo?u valoda, tibetie?u valoda Reli?ija Konfūcisms, Budisms, Daoisms Valdība absolūtā monarhija Vēsture  - Dibināta 1644. gads  - Likvidēta 1912. gads Iedzīvotāju skaits  - 1740. gadā 140 000 000   - 1776. gadā 268 238 000   - 1790. gadā 301 000 000  Mūsdienās   Afganistāna Butāna Indija Kazahstāna Kirgizstāna Krievija ?īna Mjanma Mongolija Tad?ikistāna Taivāna

?īnas dienvidu iekaro?ana

Impērijas izple?anās, 1820

Impērijas centrālās ha?u provinces un ārējās provinces, 1912

百度 不过值得欣慰的是，如今新的《规定》针对之前暴露的问题短板，做出了不少弥补。

Cjinu dinastija (?īnie?u: 清朝, pi?ji?s: Qīng Cháo), pazīstama arī kā Mand?ūru dinastija, bija pēdējā imperiālā ?īnas dinastija, kas valdīja mūsdienu ?īnas un Mongolijas teritorijās no 1644. gada, kad tika gāzta Minu dinastija, līdz 1912. gadam, kad tika pasludināta ?īnas Republika. Cjinu dinastiju dibināja mand?ūru Aisingjoro klans. Cjinu dinastija, pasludināta jau 1636. gadā, bija veiksmīgākā no ?īnā valdīju?ajām iekarotāju dinastijām. Tās varas laikā ?īna sasniedza savu lielāko teritoriju, kam sekoja teritoriju zaudē?ana Krievijas Impērijai, Rietumvalstīm un Japānai. 18. gadsimts bija dinastijas lielākā uzplaukuma laiks, kad tā pārvaldīja vispla?āko teritoriju ar vislielāko pavalstnieku skaitu. ?ajā laikā Cjinu dinastija pārvaldīja visu pa?reizējās ?īnas teritoriju, Mand?ūriju, Mongoliju, Tibetu, un Amūras kreisā krasta zemes, kas kopumā bija 13 miljoni km². 19. gadsimta otrajā pusē valstī pieauga ārvalstu ietekme ?īnā, kas noveda pie impērijas novājinā?anās.

Izveido?ana

Mand?ūri, zināmi ari kā jur?eni, dzīvoja zemkopju klanu sabiedrībā un piekopa ?amanismu. Ap 1583. gadu pēc cī?ām ar citu klanu vado?iem par vienu no ietekmīgākajiem vado?iem k?uva Nurha?i, kur? pakāpeniski pak?āva aizvien jaunas mand?ūru teritorijas Ljao upes apkārtnē. Nurha?i kontrolēja re?iona tirdzniecību ar ?īnu un Koreju. Jur?eni vēl atcerējās savas Dzji?u dinastijas varenības laikus. Vi?u zemes atradās netālu no Pekinas, radot nepārtrauktu militārā apdraudējuma situāciju. Nurha?i sāka iekarot Liaoninas provinci, 1619. gadā sakaujot Minu armiju. Nurha?i mantinieks, vi?a astotais dēls Huntaidzji (1626-1643) uzvarēja cī?ā par varu. Vi?? sākotnēji koncentrējās uz Korejas pak?au?anu, uzvarot kaujās 1627. un 1636. gadā. Huntaidzji armija 1629. gada novembrī pirmo reizi iebruka Minu impērijā, ie?emot ?etras pilsētas. Pretēji Huntaidzji pavēlēm, mand?ūru virsnieki īstenoja pla?us civiliedzīvotāju slakti?us. 1631. gadā pēc ilgsto?a aplenkuma mand?ūriem izdevās ie?emt nozīmīgu ?īnie?u pierobe?as cietoksni, bet vi?u turpmākās cī?as pret Minu armiju nebija veiksmīgas. Jaunās mand?ūru valsts dienestā iestājās daudzi pārbēdzēji no Minu impērijas – virsnieki un civilierēd?i, kas palīdzēja valsts veido?anā. Huntaidzji izveidoja imperiālās pārvaldes sistēmu, par ministriju vadītājiem iece?ot mand?ūru prin?us, kam bija pieci vietnieki, no kuriem vismaz viens bija mongolis un viens ?īnietis, tā izveidojot multietnisku varas modeli, kas pastāvēja līdz 1911. gadam. Huntaidzji 1635. gadā jur?enus pārdēvēja par mand?ūriem un 1636. gadā mainīja savas dinastijas nosaukumu no Dzji? uz Cjin. 1643. gada septembrī Huntaidzji mirst. Jau da?us mēne?us vēlāk Minu sabrukums deva Cjinu dinastijai negaidītu iespēju iegūt varu ?īnā.

Minu dinastijas pēdējās desmitgades raksturoja ne tikai aizvien lielākas administratīvās problēmas, bet arī klimata problēmas – netipiski auksts laiks, kas nopostīja ra?as un izraisīja badu. Daudzās pilsētās bada un slimību dē? mira ap 30% iedzīvotāju. Bada mocītie zemnieki masveidā pameta savus dzimtos apgabalus, klai?ojot pa valsti. Veidojās laupītāju bandas un armijas. Ap 1630. izveidojās divas lielas bandītu un dumpinieku armijas, kuru vado?i sagrāba aizvien jaunas teritorijas. 1644. gada 16. februārī viens no vi?iem Li Zi?ens (Li Zicheng) pieteica karu Minu imperatoram. 23. aprīlī Li armija iebruka Pekinas priek?pilsētās. Imperatora padomnieki, kas uzturēja slepenus kontaktus ar dumpiniekiem, ieteica atzīt Li varu un samaksāt vi?am ievērojamu izpirkumu par atkāp?anos. Imperators pavēlēja pretoties un pēc militārās neveiksmes 25. aprī?a rītā izdarīja pa?nāvību. Tās pa?as dienas pusdienlaikā Pekinā ienāca Li, pasludinot savas ?unu dinastijas varu. Dumpinieku karaspēks sāka pilsētas izlaupī?anu, pazemojot un nogalinot ne tikai biju?ās dinastijas darbiniekus, bet arī daudzus vienkār?os iedzīvotājus. Tikmēr vēl nesakauta bija Minu ?enerā?a Vu 40 000 kareivjus lielā armija zieme?u pierobe?ā. Kad Vu atteicās no Li piedāvātā izlīguma, dumpinieku armija 3. maijā devās uz Lielo Kīnas mūri, kuru no mand?ūriem aizsargāja Vu armija. Pēc divu dumpinieku armijas uzbrukumu atsi?anas Vu izlēma sadarboties ar mand?ūriem, atverot Lielā ?īnas mūra vārtus.

Minu impērijas pilnīga iekaro?ana aiz?ēma vairākas desmitgades, Taivānas salu ie?ēma tikai 1683. gadā. ?īnas pak?au?anai sekoja izple?anās Mongolijā, Sibīrijā, Centrālāzijā un Tibetā. Notika cī?as ar D?ungārijas haniem. Cjinu impērija bija multikulturāla valsts, kas respektēja pak?auto teritoriju kultūru un reli?iju. Impērijas izple?anās Tibetas budisma dominētajās Tibetas un Mongolijas zemēs radīja cie?u imperatoru saiti ar tibetie?u garīdzniekiem. Cjinu dinastija pār?ēma daudzus ?īnas kultūras elementus, vienlaikus saglabājot savas mand?ūru saknes. Imperatori mācēja mand?ūru, mongo?u un ?īnie?u valodas. Da?i vēl papildus apguva tibetie?u un uiguru valodas. Imperatori arī neaizmirsa savu jur?enu sen?u, Dzji?u dinastijas valsts vēsturi.

?īnas koncepts

Pirms Cjinu dinastijas par “?īnu” sauca ha?u apdzīvotās centrālās provinces, ap kurām atradās “barbaru” tautu zemes, kas vai nu karoja ar ha?u valdniekiem, vai atradās to vasa?atkarībā. “?īnu” veidoja konfūciskā ?īnie?u kultūra, un cittautu “barbari” par ?īnie?iem varēja k?ūt, tikai pilnībā pār?emot ha?u kultūru. Cjinu impērijas valdnieki visas impērijas apzīmē?anai sāka lietot gan dinastisko “Lielā Cjinu” valsts (Da Qing), gan “?īna” (Zhongguo), tā veidojot vienotas, multietniskas valsts izpratni. Tas arī ?āva valdo?ajiem mand?ūriem sevi reprezentēt kā ?īnie?us. Iekaroto teritoriju iedzīvotājus Cjinu imperatori vairs neuzskatīja par pak?autiem barbariem, bet par ?īnas iedzīvotājiem. Impēriju oficiāli veidoja piecas grupas – mand?ūri, ha?i, mongo?i, musulma?i un tibetie?i. Izglītotā ha?u elite gan joprojām tādas zemes kā Tibeta, Cjinhai, ārējā Mongolija un īpa?i musulma?u apdzīvoto Centrālāzijas Si?dzjanas teritoriju uzskatīja par pilnīgi at??irīgām un sve?ām. 18. gadsimta vidū ha?u ierēd?i pretojās musulma?u zemju iekaro?anai.

19. gadsimta vidū etnisko mand?ūru karaspēka vienības joprojām saglabāja savu atsevi??o struktūru. Kopā tie veidoja ap 260 000 kareivju, no kuriem aptuveni puse atradās Pekinā un pārējie bija izvietoti provin?u garnizonos. ?īnas pilsētās mand?ūri dzīvoja nodalītos rajonos, kas bija daudz mazāk apdzīvoti par ha?u apdzīvotajiem kvartāliem, tāpēc tie bija klusi, pilni ar apstādījumiem un vairāk atgādināja parkus. Gandrīz vienīgā saskarsme abu pilsētas da?u starpā bija komercija, mand?ūriem iepērkoties ha?u pilsētas da?ā. Arī laukos daudzviet bija izveidotas tikai mand?ūru apdzīvotas teritorijas, kuras ha?u zemniekiem bija jāpamet.

Mand?ūrijā vienīgi mand?ūriem paredzētās teritorijas robe?u iezīmēja zemes uzbērums un aizsarggrāvis. Mand?ūru zemēs bija tik maz ha?u, ka mazapdzīvotās teritorijas zieme?us 19. gadsimta otrajā pusē viegli sagrāba Krievijas Impērija. Mand?ūru zemes īpa?nieki nemaksāja gandrīz nekādus nodok?us. Dinastijas imperatori vēl 19. gadsimta pirmajā pusē aicināja mand?ūrus saglabāt savas tradīcijas, nepie?emt ha?u vārdus, mācēt jāt uz zirga un ?aut no loka, ta?u dinastijas pēdējā gadsimtā mand?ūru kareivīgās tradīcijas panīka. Da?ādie profesiju aizliegumi un valsts pabalsti etniskajiem mand?ūriem ilgākā laikā nevis veicināja vi?u kareivīgumu un labklājību, bet gan noveda pie iniciatīvas trūkuma, pa?au?anās uz pabalstiem un nabadzības. Jā?anas un loka ?au?anas eksāmenu likvidēja 1905. gadā.

Reli?iskā politika

Tibetas budisma nozīme mongo?u zemēs bija tik liela, ka 1639. gadā Huntaidzji ielūdza Tibetas dalailamu pie sevis, ta?u dalailama atteicās, apmeklējot Pekinu vien 1652. gadā. 18. gadsimta sākumā Tibetā notika cī?a par varu, 1717. gadā konfliktā iesaistījās d?ungāri. 1720. gadā imperators Kansji, kā budisma aizstāvis, nosūtīja karaspēku uz Lhasu. Turpmākie tibetie?u iek?ējie konflikti noveda pie atkārtotas karaspēka ieve?anas 1728., 1750. un 1791. gadā. Cjinu administratori pildīja vietējās administrācijas funkcijas, ta?u neiejaucās Tibetas dzīvē. Cjinu imperatori atbalstīja Tibetas budismu, atverot jaunus tibetie?u temp?us un klosterus Pekinā. Pak?autajās mongo?u un Centrālāzijas provincēs uzcēla vairāk nekā tūkstoti tibetie?u klosteru un temp?u, kas ?eit kalpoja kā impērijas centrālās varas priek?poste?i.

At??irībā no Tibetas, Mongolijas un Mand?ūrijas, kur budistu garīdzniekiem piederēja liela politiskā vara, pa?ā ?īnā vietējo budistu un daoistu garīdznieku ietekme bija minimāla. Vi?u galvenā loma sabiedrībā bija izpildīt da?ādus ziedojumus sen?u kultam un organizēt reli?iskos svētkus. Ienākumus tiem deva iedzīvotāju ziedojumi un temp?u zemes īpa?umi. Daudzi no mūkiem klosteros iestājās tikai grantētā ēdiena dē? un nebija sa?ēmu?i nekādu reli?isko izglītību. Cjinu administrācija stingri regulēja garīdzniecību, ne?aujot tai k?ūt pārāk ietekmīgai.

Iedzīvotāju skaita pieaugums

Laikā no 1700. līdz 1830. gadam impērijas iedzīvotāju skaits strauji pieauga no aptuveni 56 uz 400 miljoniem, ietekmējot visu valsts turpmāko attīstību līdz pat mūsdienām. Iedzīvotāju straujo pieaugumu nevar izskaidrot tikai ar impērijas teritoriālo izple?anos, jo jaunās provinces bija mazapdzīvotas. Dzimstību veicināja valsts atbalsts jaunu zemnieku saimniecību veido?anai pierobe?u provincēs, īpa?i jau pla?ajās mongo?u un mand?ūru teritorijās, kurās ieplūda Ha?u ?īnie?i. Valsts veicināja zemnieku pārcel?anos no pārapdzīvotajām centrālajām provincēm uz provincēm, kurās bija neapstrādātas zemes, pie??irot sēklas, darbarīkus un da?ādus nodok?u atvieglojumus. Jau līdz 1668. gadam Mand?ūrijā bija ieplūdu?i 14 miljoni Ha?u ?īnie?u. Lai arī masu migrāciju uz Mand?ūriju (no 1668. līdz 1860. gadam) un Mongoliju (no 1740. līdz 1897. gadam) aizliedza, sezonas strādnieku iera?anos kontrolēja minimāli. 1713. gadā sākās zemnieku pārvieto?ana no Hubei provinces uz Si?ua?u. Ha?u kolonistu pārcel?anās uz Taivanu bija aizliegta, ta?u trūcīgie Fudzja?as provinces piekrastes iedzīvotāji puslegāli devās uz tureni zemes meklējumos. Tikai 1875. gadā, pēc tam, kad pretenzijas uz Taivānu izvirzīja Japāna, impērijas valdība uzsāka pla?u kolonizācijas programmu.

Cjini atcēla un vairākkārtīgi samazināja Minu dinastijas nodok?us, atstājot lielu ra?as un naudas apjomu iedzīvotāju rīcībā. Papildus rīsiem sākās no Amerikas ievestās kukurūzas un kartupe?u audzē?ana. Pārtikas ra?as kopumā bija pietiekami augstas, lai ar tām varētu nodro?ināt arī neauglīgās provinces un pilsētas. Valsts arī spēja nodro?ināt dabas katastrofās un nera?ās cietu?os re?ionus, tā samazinot badā miru?o skaitu.

Straujais iedzīvotāju skaita pieaugums 18. gadsimta beigās izraisīja pārtikas cenu kāpumu, pārslogojot eso?ās zemkopības jaudas. Zemnieku pārvieto?ana uz jaunām teritorijām izraisīja konfliktus par zemes un resursu sadali ar vietējiem iedzīvotājiem. Aizvien lielākās impērijas pārvalde pārslogoja impērijas administrāciju, kas bija tik zemi atalgota, ka pla?i uzplauka kuku??em?ana. Krītoties provin?u pārvaldes kvalitātei, pieauga neapmierinātība, kas izpaudās dumpjos. No 1796. līdz 1804. gadam notika Baltā lotosa sacel?anās. 1790. gadā dienvidu piekrasti sāka postīt pirāti, kurus izdevās apspiest 1810. gadā. Huna?as provinces iedzīvotāju skaits pieauga no 8,6 miljoniem 1745. gadā līdz 16,7 miljoniem 1792. gadā. Vietējo iedzīvotāju un jauno kolonistu starpā sākās konflikti par zemes izmanto?anu, 1795. gada 8. februārī izraisot Miao sacel?anos, kas lielā mērā bija vērsta pret ha?u kolonistiem. Oficiāli to izdevās apspiest 1797. gadā, ta?u Miao dumpji regulāri atkārtojās. 1813. gadā Asto?u trigrammu dumpiniekiem izdevās ielauzties Aizliegtajā pilsētā.

Novājinā?anās

Krievijai zaudētās teritorijas

Pirmais opija kar?, ko centrālā valdība uzskatīja par nelielu, provinces līme?a konfliktu, noveda pie Lielbritānijas un vēlāk arī citu valstu koloniālās ietekmes sfēru veido?anās. Otrais opija kar? noveda pie suverēnas kontroles zaudē?anu pār vairākām piekrastes ostām. Rietumvalstu tirgo?i ieguva pla?as tirdzniecības tiesības visā valstī. 1913. gadā ārvalstu kontrolē bija nodotas 48 ostas, kurās izveidojās koloniālā pārvalde. ?īnai arī bija jāmaksā milzīgas soda naudas par da?ādiem sīkiem Rietumvalstu intere?u vai pilso?u tiesību pārkāpumiem.

Neveiksmīga bija arī iek?politika, iedzīvotāju neapmierinātībai izpau?oties pla?os un ilgsto?os dumpjos – Taipinu sacel?anās (1850.-64.), Nianas sacel?anās (1851.-68.), Dunganas sacel?anās (1862.-77.), Bokseru sacel?anās (1899.-1901.).To apspie?ana prasīja milzīgus līdzek?us, kas noveda pie nodok?u cel?anas, vēl lielākas finansiālās un militārās atkarības no Rietumvalstīm, un līdzek?u trūkuma valsts modernizācijai. 19. gadsimta beigās valsts industriālā attīstība gandrīz pilnībā tika nodota koloniālo valstu uz?ēmējiem, kam piederēja visi dzelzce?i, ku?niecības kompānijas, dzelzs rūdas un og?u ieguves uz?ēmumi. Tradicionālie ?īnas eksporta produkti – tēja, zīds, porcelāns, kvalitātē sāka atpalikt no citu valstu ra?otās produkcijas.

Tradicionāli ekonomiski lielākā valsts pasaulē, Cjinu feodālā sabiedrība 19. gadsimtā aizvien straujāk atpalika no Eiropas industriālajām valstīm. Sakāve Pirmajā Opija karā demonstrēja impērijas militāro vājumu. Iedzīvotāju neapmierinātība ar eiropie?u pieaugo?o ietekmi izraisīja Bokseru sacel?anos. Galmā par ietekmi cīnījās vairāki grupējumi. Da?i vēlējās saglabāt tradicionālo sabiedrību, pār?emot vienīgi Rietumu militārās tehnolo?ijas, kamēr citi aizstāvēja pilnīgu sabiedrības modernizē?anu un konstitucionālas monarhijas izveido?anu. Nekoordinētā reformu kustība ieguva “Pa?nostiprinā?anās kustības” nosaukumu. Militārajā un transporta jomā Rietumu tehnolo?iju pār?em?ana notika straujāk, kamēr politiskajā un intelektuālajā dzīvē izmai?as bija minimālas, Cji?u elitei pieturoties pie tradicionālās konfūcisma kultūras. ?īs sistēmas vājumu demonstrēja ?īnas sakāve Pirmajā ?īnas-Japānas karā. No 1862. gada impērijā valda vāji imperatori, reālajai varai koncentrējoties imperatora atraitnes Cisji rokās. Galmā dominēja intrigas un cī?a da?ādo einuhu grupējumu starpā.

Cjinu dinastijas valdnieki

(mand?ūru) Cjinu dinastija (清朝 - Qīng cháo)
1616.-1911. g. (1924.)¹

vārds2 (姓名 - xìngmíng)	pēcnāves vārds (諡號 - shìhào) saīsinātais variants	temp?a vārds (廟號 - miàohào)	valdī?anas devīze (年號 - niánhào), tās laiks	vārds, ar kuru zināms vispla?āk valdī?anas laiks
Nurha?i3 (努爾哈赤 - Nǔěrhāchì)	Gaodi (高帝 - Gāodì)	Taidzu (太祖 - Tàizǔ)	Tja?min (天命 - Tiānmìng) 1616.-1626. (mand?. Abkai fulingga)	Nurha?i-hans 1616.-1626.
Huan Taidzji4 (皇太極 - Huáng Tàijí)	Ve?di (文帝 - Wéndì)	Taidzun (太宗 - Tàizōng)	Tja?cun (天聰 - Tiāncōng) 1627.-1636. (mand?. Abkai sure) ?unde (崇德 - Chóngdé) 1636.-1643. (mand?. Wesihun erdemungge)	Huntaidzji 1626.-1643.
Fuli?5 (福臨 - Fúlín)	D?andi (章帝 - Zhāngdì)	?idzu (世祖 - Shìzǔ)	?und?i (順治 - Shùnzhì) (mand?. Ijishūn dasan)	?idzu 1643.-1661.
Sjua? Je (玄燁 - Xuán Yè)	?e?di (仁帝 - Réndì)	?endzu (聖祖 - Shèngzǔ)	Kansji (康熙 - Kāngxī) (mand?. Elhe taifin)	Kansji 1661.-1722.
Ji? D?e? (胤禛 - Yìn Zhēn)	Sja?di (憲帝 - Xiàndì)	?idzun (世宗 - Shìzōng)	Jund?en (雍正 - Yōngzhèng) (mand?. Hūwaliyasun tob)	Jund?ens 1722.-1735.
Hun Li (弘曆 - Hóng Lì)	?u?di (純帝 - Chúndì)	Gaodzun (高宗 - Gāozōng)	Cja?lun (乾隆 - Qiánlóng) (mand?. Abkai wehiyehe)	Cja?luns 1735.-1796.6
Jun Ja? (顒琰 - Yóng Yǎn)	?uidi (睿帝 - Rùidì)	?e?dzun (仁宗 - Rénzōng)	Dzjacjin (嘉慶 - Jiāqìng) (mand?. Saicungga feng?en)	Dzjacjins 1796.-1820.
Mi? Nin (旻寧 - Mín Níng)	?endi (成帝 - Chéngdì)	Sjua?dzun (宣宗 - Xuānzōng)	Daoguan (道光 - Dàoguāng) (mand?. Doro eldengge)	Daoguans 1820.-1850.
Ji D?u (奕詝 - Yì Zhǔ)	Sja?di (顯帝 - Xiǎndì)	Ve?dzun (文宗 - Wénzōng)	Sja?fen (咸豐 - Xiánfēng) (mand?. Gubci elgiyengge)	Sja?fens 1850.-1861.
Dzai ?u?7 (載淳 - Zài Chún)	Jidi (毅帝 - Yìdì)	Mudzun (穆宗 - Mùzōng)	Tund?i (同治 - Tóngzhì) (mand?. Yooningga dasan)	Tund?i 1861.-1875.
Dzai Tja?8 (載湉 - Zài Tián)	Dzjindi (景帝 - Jǐndì)	Dedzun (德宗 - Dézōng)	Guansjui (光緒 - Guāngxù) (mand?. Badarangga doro)	Guansjuijs 1875.-1908.
Pu Ji9 (溥儀 - Pǔ Yí) zināms arī kā Henry Pu Yi	Sju?di10 (逊帝 - Xùndì)	nav11	Sjua?tun (宣統 - Xuāntǒng) (mand?. Gehungge yoso)	Pu I 1908.-1924.

• ¹Cjin dinastija tika gāzta 1911. gadā. Imperators Pu I atteicās no tro?a 1912. gada 12. februārī; tajā pa?ā dienā ?īnas republikas valdība izsludināja "Likumu par godbijīgu attieksmi pret Lielās Cjin imperatoru pēc tā atteik?anās no tro?a" (清帝退位優待條件), saska?ā ar kuru Pu I saglabāja imperatora titulu, savukārt saskarsmē pret vi?u vajadzēja izturēties atbilsto?i protokolam, kas noteica saskarsmi ar ārvalstu monarhiem. ?o likumu atcēla 1924. gada 5. novembrī pēc ?enerā?a Fen Juisjana sarīkotā apvērsuma.
• ²Valdo?ās dinastijas dzimtas nosaukums bija Aisin-Gioro (愛新覺羅), ta?u mand?ūriem nebija para?as minēt dzimtas vai klana vārdu kopā ar personas vārdu.
• ³Sākotnēji Nurha?i-hans proklamēja "Vēlo Dzi?" (後金 - Hòu Jīn) dinastiju, bet vi?a dēls Huan Taidzji 1636. gadā nomainīja dinastijas nosaukumu uz "Cjin" (清).
• ⁴Da?os avotos Huan Taidzji tiek nepareizi dēvēts par Abahai (阿巴海).
• ⁵Pirmais no dinastijas imperatoriem, kur? pēc Pekinas ie?em?anas 1644. gadā valdīja pār visu ?īnu.
• ⁶Imperators Cja?luns atteicās no tro?a 1796. gadā, pie?emot titulu "imperators atpūtā", lai demonstrētu cie?u (jaunākajam pret vecāko) un nevaldītu ilgāk par savu vectēvu imperatoru Kansji. Ta?u reālo varu saglabāja un valdīja līdz savai nāvei 1799. gadā.
• ⁷Reālā vara piederēja imperatora Sja?fena konkubīnei, imperatora Tund?i mātei, imperatrisei-atraitnei Cisji (慈禧太后 - Cíxǐ Tàihòu), kura kā re?ente valdīja no 1861. gada līdz savai nāvei 1908. gadā.
• ⁸Imperatoru Guansjuiju pēc Cisji pavēles turēja izolētu no ārpasaules Vasaras rezidencē pēc mē?inājuma 1898. gadā reformēt valsti. Oficiāli miris 1908. gada 14. novembrī, ta?u visai izplatīts viedoklis, ka imperators miris pirms tam, ta?u Cisji pavēlējusi vi?a nāvi slēpt no sabiedrības.
• ⁹Imperators Pu I valdīja līdz 1912. gadam, bija nomināls imperators līdz 1924. gadam, no 1932. gada bija Japānas protektorāta, marione?u valsts Mand?ou-go imperators (tro?a vārds Datun - 大同, 1932.-1934.; tro?a vārds Kande - 康德, 1934.-1945.). Miris 1967. gadā.
• ¹⁰"Sju?di" - "imperators, kur? atteicies no tro?a", - ?īnie?u vēsturnieku pie??irtais pēcnāves vārds imperatoram Pu I.
• ¹¹2004. gadā Cjin imperatoru ?imenes pēcte?i pie??īra Pu I temp?a vārdu Gundzun (恭宗) un pēcnāves vārdu Mi?di (愍帝), ta?u pagaidām tas nav oficiāli atzīts.

ārējās saites

• Vikikrātuvē par ?o tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Cjinu dinastija.

• Encyclop?dia Britannica raksts (angliski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
• Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (2004-2017) (krieviski)
• Encyclop?dia Universalis raksts (franciski)
• ?īnas vēsture (angliski)